Jautājums, kāpēc sieviete aizpogā apģērbu no labās uz kreiso, bet vīrieši no kreisās uz labo daudzus nesaista. Tā ir pieņemts un viss. Taču vēsturniekus tas interesē un izrādās, ir vairākas versijas.

Pēc vienas, atšķirības parādās jau XIII gadsimtā, kad tika izgudrotas pogas. Tās varēja atļauties tikai bagātās dāmas. Tām visām bija kalpones - meitenes, kuras viņas katru dienu apģērba. Tieši tāpēc sieviešu krekliem pogas ir kreisā pusē, kalponēm, ja ņem vērā, ka vairums cilvēku ir labroči, tā bija ērtāk aizpogāt drēbes. Vīrieši apģēbās paši, tāpēc viņiem pogas bija kreisā pusē.

  Slavenā kinorežisora tikpat slavenā filma "Glābjot ierindnieku Raienu" tiek uzskatīta par vienu no vislabākajām filmām par karu. Taču, vai tādi notikumi varēja būt patiesībā un vai vispār bija tāds likums, ka vienīgo kādas ģimenes dzīvu palikušo varēja atsaukt no frontes? Vispirms, par reāli notikušo Normandijas desantu. Nupat noskatījos dokumentālu filmu par to, kā tas rādīts filmā, kā bijis, un jāsaka, kā patiešām tā bija šausmīga aina un vēl šausmīgāka īstenība dzīvē. Tomēr, dažās detaļās filma ir neprecīza, kas gan nemazina tās kvalitāti. Filmā rādīts, kā amerikāņu karavīri izsēžas krastā ar amerikāņu desanta kuteriem, tomēr reāli izsēšanās notika ar britu kuteriem, kas bija labāk piemēroti šādai operācijai, turklāt tos nevajadzēja transportēt pāri okeānam. Kā sapratu, līdzīga tipa amerikāņu kuterus gatavoja no koka, tikai apšujot ar metālu, pretstatā angļu kuteriem, kam bija biezākas bruņas. Izsēšanās krastā bija briesmīga, jūra bija nemierīga un plakandibena kuterus mētāja viļņi, daudziem karavīriem kļuva slikti, sāļais jūras gaiss sajaucās ar degvielas un vēmekļu smārdu. Karavīriem ielecot ūdenī un dodoties krastā, tos pat zem ūdens pļāva vācu lodes, tā rādīts filmā, tomēr dokumentālajā filmā eksperimentāli tika pierādīts, ka līdzīgas lodes ūdenī tik ātri zaudē savu ātrumu un trajektoriju, ka nekādu ļaunumu nenodarītu, tomēr reāli - daudzi karavīri nesasniedza krastu, jo nogrima dēļ munīcijas smaguma, kas viņus ievilka dzelmē.

 

 Iepriekšējo lasiet šeit

Jostas soma aizpogājas ar ādas pogu un tiek piekārta jostas siksnai uz divām cilpām. Tādās somās vikingi nēsāja visādus sīkumus. Šīs somas vāks rotāts ar zvēra, kurš cīkstas ar čūsku, kas apvijusi gandrīz visu tā ķermeni, attēlu. No galvas un ķermeņa aug zari, kas raksturīgi Mamennas stilam. Raksta oriģināls attēlots uz piemiņas akmeņa, kuru uzstādīja karalis Harolds par godu saviem vecākiem.

 

Varjagu gvarde

Vikingi darbojās ne tikai kā brīvi jūras laupītāju bari vai arī sava karaļa vai vadoņa karavīri. Viņi tāpat varēja kalpot kā algotņi. Tāda algotņu vienība bija plaši pazīstamā Bizantijas imperatora gvarde. Kaut arī skandināvu algotņi iestājās Konstantinopoles kalpībā arī agrāk, varjagu gvardi noformēja 988. gadā imperators Vasīlijs II, pie kura kalpībā iestājās uzreiz 600 varjagu, kas bija ieradušies no Kijevas. Varjagu kaujas spējas jau bija pazīstamas Eiropas dienvidos. 400 varjagu piedalījās bizantiešu gājienā uz Itāliju 933. gadā. 949. gadā apmēram 600 varjagu piedalījās gājienā uz Krētu. 955. gadā varjagi cīnījās ar arābiem kaujā pie Hadates.

Iepriekšējo lasiet šeit

Parasts kareivis

Pirmajā laikā tikai maza daļa vikingu, kas piedalījās uzbrukumos, varēja atļauties dārgos ieročus un bruņas. Uzbrukumu dalībnieku pamatmasu sastādīja vienkāršie karotāji (karls), kas bija apbruņoti tikai ar cirvi vai pīķi un vairogu. Tie bija brīvie skandināvi, nelielu zemes gabalu īpašnieki, kuriem bija tiesības nēsāt ieročus. Viņi brīvprātīgi pievienojās ekspedīcijai, kuru organizēja turīgs tautietis (hersir) vai augstdzimis jarls (jarl), bet vēlāk arī karalis. Daudzi ierindas karotāji ar vadoni bija saistīti dažāda veida saistībām. Šiem nabadzīgajiem zemniekiem veiksmīga ekspedīcija nozīmēja īstu bagātību. Pēc jūtamu procentu atskaitīšanas kuģa īpašniekam pārējais laupījums tika dalīts līdzīgās daļās starp visiem dalībniekiem.

Vikingi, Normāņi, Varjagi, Varangi

No VIII līdz XI gs. Visa Eiropa trīsēja skandināvu jūras laupītāju priekšā, viņi no sākuma izputināja piekrastes, bet vēlāk sāka iekļūt arī kontinenta iekšienē . vikingi nebija vienkārši laupītāji. Viņi bija lieliski jūrasbraucēji, pētnieki, tirgoņi un kolonisti, kas meklēja sev jaunas zemes savas skopās dzimtenes pārapdzīvotības dēļ. Mūsdienu eiropiešu rekonstruktori no jauna atdzīvinājuši vikingu laikus savu publisko uzstāšanos laikā. Tas ir ne tikai priekšnesums kostīmos, bet arī mēģinājums paskatīties uz vikingu ikdienas dzīvi, to amatiem un tirdzniecību.

iepriekšējo lasiet šeit

Pūķis

Viens no sarežģītākajiem un plašāk traktētajiem simboliem. Rietumos galvenokārt tiek uzskatīts par iznīcinošu spēku, ļaunumu. Austrumos- par radošu spēku, kurš nes cilvēkam veiksmi. Angļu vārds „Dragon” ir cēlies no grieķiskā vārda „Drakon”, kas apzīmē vārdu „Čūska”. Latīņu valodā „Draco” nozīmē gan „Čūska”, gan „Drakons”. Kristiešu kultūrā šis mītiskais dzīvnieks ir ar smirdošu elpu, zvīņotu ķermeni, lauvas ķetnām, spārniem, kas līdzinās sikspārņa spārniem, šķeltu mēli un asti. Pūķis ir tumsas, nāves sātana simbols, kurš tāpat kā čūska ved cilvēku grēcīgā kārdinājumā. Mākslā bieži vien tiek attēlots erceņģelis Mihaēls ar pūķi pie kājām, kas simbolizē labā uzvaru pār ļauno. Analoģiski ir arī attēli, kuros pūķis ir piesiets ķēdē, kas apzīmē uzvarēto ļaunumu. Bieži vien šādās ainās viņa aste ir sasieta mezglā. Par iemeslu tam ir viedoklis, ka pūķa spēks tāpat kā skorpiona slēpjas tieši astē.

"Kostüme der veids und Frauen Augsburg und Nürnberg, Deutschland, Europa, Orient und Afrika - BSB Cod.icon. 341 " no Bavārijas Staatsbibliothek. Kopā tur ir apmēram trīssimt attēli. Orģināls.

Šis 16. gs. manuskripts ir anonīms, publicēts Augsburgā un ir viens no pirmajiem mēģinājumiem sistematizēt apģērba stilus. Ļoti iespējams, ka pasūtītājs ir  Fugger'u ģimenes klans (Augsburgas tekstiliju ražotāji).

Asīrija

Mausna piebilde filmiņas sākumam.Seila man šo raidījumu pārsūtīja, jo tajā stāstīts par larperiem Krievijā. (tiesa, ne viss raidījuma sižets attiecas tieši un konkrēti uz larperiem, tādēļa ir vērts to visu noskatīties līdz galam). Raidījums ir krievu valodā. ceru, tauta nenobīsies un noskatīsies.

Ievads

Karavīra ikdienas apģērbu nepieciešams sakatīt salīdzinājumā ar civilpersonu apģērbu. Auduma biezums un piegriezums mainījās laika ritumā, bet kopumā strādnieku un karavīru apģērbs tika šūts ar domu par praktiskumu. Kaut arī daži paraugi mums liekas „kaprīzi”, patiesībā tie bija visai praktiski valkāšanā. Var tikai iedomāties, cik noskranduši un netīri varēja būt karavīri. Pārtikušu kungu piekritēji, protams, izskatījās labāk. Kompānijas beigās karavīru ārējais izskats bija sliktāks, nekā tās sākumā, taču gadījumi, kad karavīrs kļuva par īstu skrandaini, pieminēti tikai nedaudz. Armijai sekoja pajūgu rinda, kurā atradās daudz civilpersonu: sievietes varēja salāpīt saplēstu apģērbu, bet mediķi piedāvāja karavīriem pirmās nepieciešamības priekšmetus un greznumlietas. Pēc uzvarām karavīru garderobe tika papildināta uz trofeju rēķina. Tādējādi ģērbšanās stils tika jaukts. Kopā ar ikdienas lietām uzvarētāji varēja valkāt parādes tērpus.

 

 

 

Ievads

Vikinga apģērba rekonstrukcija, IX gs. Patiesībā precīzi nav zināms, ko konkrēti valkāja tā laika skandināvu karotāji.

Kaut arī vēsturnieki – speciālisti viebsies, bet mēs esam sev definējuši jēdzienu „viduslaiki” ar laika periodu no 1000 līdz 1500 gadiem. Paliekot šajos laika rāmjos, mēs vispirms apskatīsim tērpus periodā, kas seko normaņu iekarojumiem, bet pēc tam sīkāk pastāstīsim par Eiropas vienkāršā karavīra ietērpu mūs interesējošā perioda otrajā pusē. Bez tam, mēs nedaudz atspoguļosim sieviešu apģērba jautājumu. Mūs interesē pirmkārt jau ierindas karavīru ikdienas apģērbs, ne augstmaņu parādes tērpi.

Jo tālāk iedziļināmies gadsimtu dzīlēs, jo mazāk mūsu rīcībā ir pārbaudīta informācija. Īpaši pieticīga kļūst informācija par to cilvēku ikdienas apģērbu, kuri devās kalpot armijā par ierindas karavīriem. Visas datu druskas kļuva par pamatu veiktajām rekonstrukcijām. Lai neatstātu vietu pieņēmumiem un spekulācijām, mēs rūpīgi izpētījām visas pieejamās hronikas un ilustrācijas, apskatījām līdz mūsu dienām saglabājušos apģērbu un ekipējumu, ņēmām vērā vēstules, zīmējumus, skulptūras un arheoloģiskos atradumus.

Mūsu rīcībā ir daudzi dati par pārgājienu dzīves ietekmi uz vilnas un linu apģērbu, augu krāsvielām, ādu, ieročiem un bruņām pateicoties tiešajiem eksperimentiem šo priekšmetu nēsāšanā dažādos laika apstākļos. Mēs konsultējāmies ar daudzu muzeju darbiniekiem, arheologiem, ieročkaļiem, kalējiem, audējiem un citiem speciālistiem, kas nodarbojas ar „dzīvo vēsturi”. Rezultātā mēs secinājām, ka vispārpieņemtie priekšstati pēc būtības ir māņticība.

Apciemojot Larsonu Kasperu Vācijā 209. gada novembrī, izmantoju iespēju parakāties pa viņa ar LARP spēlēm saistīto kolekciju, par lielu brīnumu sev atklājot tur šo filmiņu latviešu valodā. Draugos atradu autori, Diānu Popovu un izrādās, ka, kamēr viņa mācījās Dānijā, viņai vajadzēja taisīt dokumentālo filmu. Šo projektu viņa uzsāka kopā ar vienu beļģu meiteni, principā neko nezinot par šīm spēlēm un domāja, ka tas ir tāds viens liels joks, taču beigās viņām izdevās iegūt pozitīvu viedokli arī no, piemēram, psihologa. Par šo projektu meitenes saņēma augstāko atzīmi un, manuprāt, tīri pelnīti :)

Mūsdienu eiropiešu ārējais izskats atšķiras no tā, kā izskatījās cilvēki Viduslaikos: viņi augumā bija mazāki un arī apģērbs bija savādāks. Jo tad tika izmantotas citas piegrieztnes un audumi. Nedaudz savādāki kā mūsdienās bija paši kostīmu izmēri un to svars. Tādēļ mūsdienās, pirms iziet uz skatuves vai uzņemšanas laukumu, aktieriem nākas pierast pie tā laikmeta apģērba. Pretējā gadījumā kompjūteru un lidmašīnu laikmeta cilvēki senjoru un piļu kalpotāju kostīmos izskatītos nedabiski un saspringti.

Angliski LARP – Live Action Role Playing Games

Kas tas ir un kā to dara - neliels ieskats lomu spēļu veidos un uzbūvē

Kas ir lomu spēle.

Tas ir “teātris”, ko tās dalībnieki spēlē sev pašiem un viens otram; Tā ir iespēja izdzīvot dažādas, dēku pilnas dzīves; Tas ir veids, kā izbavaudīt riska saldumu, īsti neriskējot; Tas ir veids, kā gūt jaunu pieredzi par apkārtējo pasauli un labāk iepazīt pašam sevi; Tā ir iespēja uz brīdi aizbēgt no dzīves realitātes un iegrimt fantāzijas pasaulē; Un, visbeidzot – tas ir veids, kā vienkārši labi un saturīgi pavadīt brīvo laiku.