Laikam jebkura, lielāka grāmata, kas veltīta “sniega cilvēkam” neiztiek arī bez stāsta par kādu rakstnieka Ivana Turgeņeva jaunības piedzīvojuma. Viņš esot mežā saticis radījumu, kas varējis būt jetijs. Tajā pat vietā tiek runāts arī par tādu krievu folkloras tēlu kā “rusalka”. Mēs ar to saprotam nāru, taču “sniega cilvēka” entuziasti domā citādi. Viņi uzskata, ka vārds cēlies no vārda “rusij”, tas ir “gaiši brūns”, kas liecina tikai par to, ka runa ir par cilvēkveidīgu būtni, ko klāj brūns kažoks un kas mīl uzturēties ūdenī. Parasti kā pierādījumu min arī Aleksandra Puškina slaveņas rindas no poēmas "Ruslans un Ludmila":

У лукоморья дуб зелёный;/Златая цепь на дубе том:/И днём и ночью кот учёный/Всё ходит по цепи кругом;/Идёт направо - песнь заводит,/Налево - сказку говорит.

Там чудеса: там леший бродит,/Русалка на ветвях сидит;/Там на неведомых дорожках/Следы невиданных зверей;...

Jau sirmā senatnē praktiski visas tautas zināja par to, ka eksistē paralēlās realitātes. Šīs zinātnes atspoguļojās šo tautu kosmogonijā, kosmoloģijā un mitoloģijā. Priekšstati par dažādām realitātēm, kur dzīvo citādas radības, kā arī par to realitāti kurp aiziet cilvēku dvēseles pēc fiziskā ķermeņa nāves, eksistē praktiski visas reliģijās. Pat racionālā zinātne ir cieši pietuvojusies daudzu dimensiju Visumam, kas sastāv no dažādām paralēlām pasaulēm.

Viens no tādiem paralēlo pasauļu „anomālās” darbības pētniekiem ir krievu fiziķis, zinātniski-pētnieciskā centra „ENIO” direktors V. Rogožkins. [http://eniology.org/home.html] Kā viņš to komentē: „Visa cilvēce dzīvo maldos par to, it kā mēs atrodamies trīsdimensiju telpā. Īstenībā mēs atrodamies daudzdimensiju pasaulē un šo daudzdimensiju pasauli mēs uztveram kā 3,14. Kur 3 ir garums, platums, augstums, bet 0,14 – tas ir laiks, laika konstante, tas ir, tas, uz kādu laiku cilvēks spēj uztvert pagātni vai nākotni.

Margaritas Kapskas raksts no izdevuma "Taini XX veka" 2016. gada 46. numura.

Parīzes Grandopera līdz 1973. gadam bija pats lielākais operas teātris pasaulē (pēc tam to aizēnoja Sidnejas Operas teātris). Tieši te notika romāna, bet pēc tam - mūzikla "Operas spoks" notikumi. Teātra kalpotāji ir pārliecināti, ka ložā Nr. 5, kur pēc tradīcijas biļetes netiek pārdotas, līdz pat šim laikam reizēm parādās noslēpumains tēls baltā maskā, ka slavenā romāna pamatā nav rakstnieka izdoma, bet reāls mistisks stāsts.

Nāvējošās intrigas.

Oļega Ņečajannija raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2016. gada 14. numura.

1997. gada beigās daudzās Parīzes avīzēs parādījās šāda veida sludinājums: "Antikvariāta tirgotāji vēršas pie senlietu mīļotājiem ar brīdinājumu, lai viņi nekādā gadījumā nepērk nesen no policijas noliktavas pazudušo spoguli ar uzrakstu uz rāmja: "Luī Arpo, 1743. gads". Savas eksistences ilgajā vēsturē, mainot vienu īpašnieku pēc otra, šī raritāte kļuva par iemeslu vismaz 38 cilvēku nāvei".

Sludinājuma, kas vairāk iederētos Viduslaiku Eiropā, nevis XX gadsimta beigās, publikācijas iemeslu izskaidroja Parīzes Antikvariāta tirgoņu asociācijas prezidents Emīls Frenē: "Spogulis atradās policijas noliktavā no tā laika, kad kļuva par iemeslu vairāku cilvēku nāvei. Taču mūsu dienās kāds iekļuva noliktavā un nozaga vairākas mantas, tajā skaitā arī minēto spoguli. Mēs domājam, ka zaglis mēģinās to pārdot. Tāpēc cenšamies pēc iespējas plašāk izplatīt informāciju par šo spoguli, lai potenciālie pircēji būtu piesardzīgi un tūlīt pat sazinātos ar varas iestādēm".

Spoguļmeistars.

Ja vasaras vakaros Rīgas centra kapsētās trenējas skrējēji un pastaigājas māmiņas ar bērnu ratiņiem, iestājoties tumšajam novembrim, kapi, piemiņas vietas un pat pamestas mājas kļūst par biedējošiem objektiem un atmiņā ataust stāsti, leģendas un minējumi par mirušajām dvēselēm, kas klaiņo pa Latviju. Gaišreģis un Baltijas ekstrasensu cīņu uzvarētājs Sindijs Anspoks atklāj to, kā tad īsti ir ar spokiem Latvijā.

Sākot no XX gadsimta vidus, nezināma iemesla dēļ katru mēnesi vienā un tajā pašā dienā, nonākuši uz tilta, suņi negaidot lec lejā no 15 metru augstuma un ietriecas akmeņos. Vēl šausmīgāk ir tas, ka dzīvnieki, kas izdzīvo atkal rāpjas uz tilta, lai lektu lejā atkal.

Avoti: http://fishki.net/1764295-tainstvennoe-javlenie-ohotjas-za-samoubijcej-600-sobak-prygnulo-s-mosta.html

http://www.rusdialog.ru/news/32304_1435232696

Eksperti ir nesaprašanā par šo dīvaino parādību: no tilta ir nolekuši vairāki simti mājas mīluļu. Vismaz 50 suņi ir nositušies, lecot no 15 m augstā tilta un neviens nezina - kāpēc? To nesaprtot arī dzīvnieku psihologi. Izskaidrojumu ir daudz: no uzbudināto dzīvnieku vienkāršas ziņkārības līdz medību instinktam, kas mudina dzīvniekus doties spoku medībās vai dzīties pakaļ kādam dzīvniekam.

Līdz pat šim brīdim neviens ar saviem eksperimentiem nav guvis tik sensacionālus rezultātus, kādus vēl 1989.gadā izdevās diviem britiem – inženierim elektriķim Džonam Markam un ķīmiķim Alanam Dženkinam. Lai stimulētu skaņas, kuras naktīs izdvesa Velsas vecākā alus kroga Zelta klukste sienas, viņi krietni papūlējušies, izvilka caur akmens sienai volframa stiepli, pie kuras pieslēdza elektrisko strāvu ar 20 000 voltu spriegumu. Rezultātā sienas „neuzdrīkstējās klusēt”, ik nakti izdodot visdažādāko akustisko informāciju, ko ar kvalitatīvām ierīcēm ierakstīja magnetofona lentā. Nācās lietot kinokameru, jo no nekurienes nākošās skaņas pavadīja brīnumaini gaismas efekti.

Tikko paklīda baumas par brīnumiem Zelta klukstē, tā uz to bariem sāka plūst ziņkārīgie. Radās apdraudējums sabiedriskajai kārtībai. Policija izveidoja nožogojumu un ieviesa diennakts dežūras pie kroga. Tas sāka ciest zaudējumus, taču tikko eksperimenti beidzās, Zelta klukste kļuva par populārāko krogu visā pilsētā, sevišķi naktīs. Noslēpumainās balsis un gaismas efekti bija tam kā pielipuši. Dažas skaņas, uzliesmojumi un gaismas projekcijas krogā ir vērojami vēl joprojām.

Raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2015. gada 15. numura, autors Viktors Bumagins.

Šodien laikam visi ir saklausījušies par noslēpumainajiem monstriem, kas dzīvo Brosno ezeros (http://paranormal-blog.ru/brosnenskoe-chudovishhe/), kas atrodas Tveras apgabalā, un Labinkiras ezerā Jakutijā (http://www.iksinfo.ru/stati/monstri/item/463-chert-ozera-labynkyr.html). Taču tikai ar tiem Krievijas Federācijas ezeros un ūdenskrātuvēs dzīvojošo, noslēpumaino radību saraksts nebeidzas.

Aizliegtā ezera iemītnieks.

Čukotkā ir dīvains ezers Elgigitgins, kas jau no seniem laikiem vietējo iedzīvotāju vidū tiek uzskatīts par aizliegtu vietu. Pat šamaņi reti uzdrošinās pienākt tam klāt. Par ezeru klīst daudzas leģendas. Ka vienreiz tur noķēra šausmīgu zivi, tās skriemeļi esot bijuši gandrīz cilvēka augumā. Ka pie paša ūdens ir dzīvojis ˚˚milzīgu rīkli, ko čukči sauc par Kalilgu. Ka virs Elgigitgina dažreiz iedegas noslēpumainas, ziemeļu mirāžas un cilvēki, kuri pagadās to tuvumā, bez pēdām pazūd.

1.

Oukvilas mistērija.

1994. gada 7. augustā uz mazu Amerikas pilsētiņu vairākas reizes nolīst kopā ar lietu neparasta želejveidīga substance. Cilvēki ir nesaprašanā, kas tā tāda ir. Daži ņem vielu rokās, pārnes mājās. viss būtu labi, bet pēc kāda laika cilvēki viens pēc otra saslimst ar nezināmu slimību. Viela tiek pētīta un atklājas neparasta lietas: tur atrod cilvēku baltos asinsķermenīšus un vairākas baktērijas. Rodas visdažādākās teorijas. Viena, ka viela ir atkritumi no kādas pasažieru lidmašīnas, kas nejauši nometusi tos virs apdzīvotas vietas. Taču šādas vielas lidmašīnās iekrāso zilas. Mīklainā želeja ir balta. Vēl viena teorija rodas tad, kad aizdomas krīt uz mācībām jūrā, kad sprādzienu rezultātā gaisā varēja izmest medūzu atliekas. Taču no kurienes tur asinsķermenīši? Daudzi iedzīvotāji atceras, ka kādu laiku pirms notikuma pār pilsētiņu lidojuši militārie helikopteri. Rodas teorija, ka tas ir slepens militārs eksperiments ar domu, ka nomaļajā pilsētiņā to neviens neidentificēs. Protams, militāristi visu noliedz un aizliedz uzsākt izmeklēšanu. Vienīgais pozitīvais moments šajā notikumā tas, ka visi slimnieki atveseļojas. Taču Oukvilas noslēpums tā arī paliek neatklāts.

24.janvāris 2015  

Viņai ir lielas, brūnas acis – mierīgas kā purva akači, kuru tumšie ūdeņi spēj noraut dzelmē. Tās iedzirkstas: “Brīnumi ir lipīgi kā smiekli.” Dziedniece, gaišreģe un biškope Diāna Audra, īstajā vārdā Diāna Blūma, saka, ka viņā ir uztveres mehānisms kā datora programma, kas apstrādā informāciju un dod atbildi. “Kad cilvēks man piezvana, es zinu – kāpēc.”

Blakus meitenes portretam stāv eksotisks, auss formas gliemežvāks un kūp vīraka stiebrs. Pastarītes skatiens no fotogrāfijas Diānai palīdz koncentrēties, bet gliemežvāks, kurā šalko okeāns, ir no Āfrikas. Diānai ir trīs pieauguši dēli un meita. “Tropiskās lietusgāzes nevar apturēt,” viņa saka, tinoties šallē un atlaižoties krēslā. Kad neizpratnē ieplešu acis, viņa mierīgi atrauc: “Es varu apturēt lietu. Pēc brīža mākoņi atkal samācas. Tas ir vienkārši – iemetu mākonī dažas enerģijas bumbiņas,” atklāj Diāna, viegli pašaujot rokas uz augšu.

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Kādi svētie, tādas arī baznīcas, un man nav šaubu, ka pasaules neprātīgākā baznīca atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca – tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses… Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu sevi.

Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus Popol Vuh varoņdvīņus. Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi – arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.

12.oktobris 2014  

Paslēpies koku ielokā un neviena netraucēts, Kandavas–Kuldīgas ceļa malā dieva mierā dus Čāpuļu svētkalns – seno kuršu lūgšanu vieta, kurā darbojas smalkas fizikālas likumsakarības. Čāpuļu lūgšanu kalns atrodas Zemes garozas tektoniskās plātnes lūzuma vietā. Tas no vienas vietas ir zibeņu sasperts. Vietējie stāsta, ka šajā vietā laika apstākļi vienmēr ir mazliet jocīgi, bet senču elkdievības joprojām sargā kalnu.

Tiekšanās pēc dievišķā un vēlme piedalīties lielajās Visuma norisēs rosināja senos cilvēkus meklēt dabā vietas ar visspēcīgāko enerģētiku, lai rīkotu tajās sevis un pasaules sakārtošanas rituālus.

No nedēļraksta "Taini i zagadki XX veka" 2014. gada 41. numura. Autore Elžbeta Beļinska, no poļu valodas tulkojis Vadims Iļjins, raksta fragments.

Samāras Luku teritorijā atrodas viena no pašām pazīstamākajām anomālajām zonām visā Krievijā. Runā, ka tur notiek kas tāds, kas ufologiem nav pat sapņos rādījies. Bet šo notikumu centrs ir rūpniecības pilsēta Toljati.

Ķīmijas kombināts - citplanētiešu kosmoosta?

Kombināts "Toljatiazot" ir pasaulē lielākais amonjaka ražotājs. 2012. gada septembrī uzņēmuma darbinieks paziņoja žurnālistiem, ka šeit regulāri notiek kontakti ar NLO. It kā te vēl no Padomju Savienības laikiem kombināta teritorijā parādījās divi nosēšanās laukumi, tvertnes ar raķešu degvielas komponentiem, lai darbinātu NLO dzinējus, kā arī laukumi, kur atnācēji remontē savus kuģus. Tur esot arī radioaktīvo atkritumu - NLO dzinēju "produktu" krātuve.

Fragments no žurnālīša "Tajni i zagadki" 2014. gada 20. numura.

Viens no pašām šausminošākajām parādībām mūsdienu Krievijā ir pašnāvības. Pēc starptautiskās statistikas datiem Krievija ieņem 2. vietu pasaulē pēc pašnāvību skaita kopumā un 1. vietu pēc pašnāvību skaita pusaudžu vidū un 1. vietu pasaulē pēc pašnāvību skaita vecu cilvēku vidū.

Būt vai nebūt.

Pēc oficiālās statistikas datiem (reālie skaitļi var būt daudz lielāki), laika periodā no 1990. gada līdz 2010. gadam Krievijā pašnāvību ir izdarījuši apmēram 800 000 cilvēku... Tas skaits, kas atbilst lielas pilsētas iedzīvotāju skaitam! [Piemēram, Rīgai - t.p.] Pašnāvnieku vidū ir daudzi, kas tikko sākuši savu apzināto dzīvi, kas vēl nav kļuvis pastāvīgs, ieguvis procesiju un iemīlotu nodarbošanos - bērni, pusaudži.

Protams, cilvēks ir brīvs savā izvēlē: "Būt vai nebūt". Taču viņpasaulē neviens neatbrīvos cilvēku, kas vēlējies izdarīt pašnāvību no nepareizās izvēles smagajām sekām.

22.jūlijs 2014 

Amerikāņu rakstnieks Marks Tvens ar sev raksturīgo melno humoru reiz teicis: “Pērkons ir labs, pērkons ir iespaidīgs, bet zibens ir tas, kurš padara visu darbu.” Zibens darbi – baiļu un panikas sēšana, šokējošie spērieni, kas nes nāvi un postu – cilvēci vajā kopš tās dzimšanas. Tomēr mēs vēl arvien jūtamies melni un maziņi šīs Dabas bargās grimases priekšā.

Levitācijas jeb lidošanas spējas piemitušas ne tiki mitoloģiskiem dieviem, bet arī parastiem mirstīgajiem. Tiesa, galvenokārt šo unikālo prasmi pārvaldījuši indiešu magi, faķīri, jogi, brahmaņi un svētie vientuļnieki. Seno indiešu Vēdās jeb tā dēvētajā rūnu zinību grāmatā var atrast detalizētu levitācijas aprakstu jeb praktisku instrukciju tam, kā atrauties no zemes, novedot sevi līdz noteiktam gara stāvolim. Diemžēl ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami veikt šā vēsturiskā dokumenta precīzu tulkojumu mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā, jo liela daļa seno indiešu vārdu un jēdzienu ir neatgriezeniski zuduši. Toties pati levitācija kā parādība nav zudusi, gluži otrādi – to sāk izprast un apgūt aizvien vairāk.

Cilvēks var lidot, patiešām!

No grāmatas "Lielie pasaules brīnumi, pareģojumi un mīti". Sīkāk par grāmatu 3. janvāra grāmatu apskatā.

Pareģim nav obligāti jābūt labam cilvēkam. Tas uzskatāmi redzams ar slavenās Jorkšīras raganas Ursulas Šiptones piemēru, par kuru runāja, ka pareģes un gaišreģes spējas viņa esot ieguvusi paši noprotiet no kā...

Tomēr viņa pareģoja Henriha VIII karaspēka iebrukumu Normandijā, baiso Londonas ugunsgrēku 1666. gadā, spāņu Neuzvaramās armādas sakāvi un daudz ko citu. Slavenais XVII gadsimta astrologs Viljams Lillijs savā "Pareģojumu krājumā" apliecina, ka viņai piedēvētie sešpadsmit no viņas astoņpadsmit pareģojumiem esot jau piepildījušies minētās grāmatas sarakstīšanas laikā.

Vēl viena dīvainība. Neskatoties uz to, ka vēsturniekiem ir zināmi Ursulas Šiptones dzīves dati ( 1488 - 1561 ), ilgu laiku klejoja neatlaidīgas baumas, ka visdrīzāk tāda sieviete nekad nav bijusi. Un šie dati un visas ziņas par viņas dzīvi nav nekas vairāk kā literāra mistifikācija.

Henriks Grigalinovičs ir zinātnieks, aktīvs rotarietis un Finka fenomena pētnieks. Viņš taču savās rokās turējis slavenā pareģa smadzenes!

Doktora Heinika Grigalinoviča tikšanās ar slaveno pareģi Eiženu Finku bija pavisam dīvaina. Tolaik jaunais patalogs viņu speciāli nemeklēja un īsti pat viņa vārdu nebija dzirdējis. 1958.gada 7.februārī Medicīnas institūtu nesen pabeigušā daktera priekšā gulēja kārtējais nelaiķis. Veicot savā praksē nebūt ne pirmo sekciju, Henriks Grigalinovičs pamanīja, ka šā cilvēka smadzenes ļoti atšķiras no vidusmēra – tik ļoti krokotas tās bija. Taču tas bija tikai viens no neparastajiem un neticamajiem atgadījumiem paša doktora dzīvē, kas drīzāk atgādina fantāziju romānu.

Tumsā jūtami ļaunuma priekšvēstneši, garu pasaulei lēnām mostoties. Pa stāvo nogāzi dzenas pakaļ melns katafalks. No pamesta autobusa atskan bērnu čalas. Mežā mudž no mutantiem līdzīgiem briesmoņiem, kas izmisīgi meklē cilvēka miesu kārtējai maltītei. Baznīcas pagrabā sātanisti sveču gaismā pielūdz nelabo. Tās ir Hellataunas jeb, latviski tulkojot, Elles pilsētas baisākās mistērijas, kas vairāk nekā 30 gadu dzīvo no mutes mutē.

Tiek baumots, ka ceļš nolādēts. Ikvienam, kas naktī pa to brauks, noteiktā ātrumā ļaunuma spēki liks zaudēt kontroli.

Slavenais īru dzejnieks Viljams Batlers Jeitss (angļu: William Butler Yeats; dzimis 1865. gada 13. jūnijā, miris 1939. gada 28. janvārī – t.p.) bija apveltīts ar pārsteidzošu dāvanu, redzēt brīnumaino ierastajā un radīt no jauna mūsdienu cilvēkos mitoloģisko pagātni.

Nav brīnums, ka visu savu dzīvi Jeitss pētīja okultās zinātnes un meklēja tikšanos ar mistiskajām būtnēm.

Raksts no izdevuma "Zagļaņi za gorizont", 2013. gada 6. numura.

Mazais vientuļnieks.

Viljams Batlers Jeitss Īrijai ir tas pats, kas Krievijai Puškins. Tāpat kā lielais krievu dzejnieks, viņš bija apdāvināta personība un realizēja sevi uzreiz vairākās jomās. Jeitss, ne vien sacerēja dzejoļus un lugas, bet arī vāca un apstrādāja īru folkloru, visai nopietni interesējās par mistiku un bija okulta ordeņa biedrs.