Antona Muhina raksts no žurnāla "Diletant" 2017. gada maija numura.

Desmitiem gadu Ļeva Trocka loma sarkano uzvarā Pilsoņu karā tika noklusēta vai izkropļota.

[Leibs (Ļevs) Bronšteins ir dzimis 26. 10. 1879. bagāta ebreju zemesīpašnieka ģimenē, Hersonas Janovkas ciemā. Kļūst par revolucionāru. 1902. gadā ar viltotiem dokumentiem bēg no izsūtījuma Irkutskā, pasē uz labu laimi tiek ierakstīts uzvārds "Trockis", kas vēlāk kļūst par viņa pseidonīmu. Vislielākie nopelni Sarkanās Armijas radīšanā, ko veic ar terora metodēm. 1925. zaudē partijas cīņu ar Staļinu. 1929. gadā tiek izsūtīts no PSRS. Dzīvi beidz citā trimdā, Meksikā, kad 20.08. 1940. NKVD aģents Ramons Merkaders viņu piebeidz ar ledus cirtni. Viņa kapa vieta pie Mehiko joprojām ir visu pasaules trockistu svētvieta - no cita raksta tajā pašā žurnālā.]

Georgija Kelina raksts no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1977. gada 2. numura.

Pēc tam, kad mūsu ēras 1000. gadā nenotika garīdznieku pareģotais pasaules gals, Eiropas civilizācija sāka, ja tā varētu teikt, pakāpeniski atgriezties pie dzīves, interesēties par apkārtējo pasauli un dabu. Apmēram šajā laikā sāk arvien lielāku popularitāti iegūt bestiāriji - stāsti par dzīvniekiem. Var tikai brīnīties, cik daudz muļķību satur šīs grāmatas, kurām bija lemts kļūt par zinātniskās zooloģijas priekšvēstnesēm. Tur, piemēram, tika stāstīts, ka krokodili raud par saviem upuriem, ka skrejošs lauva ar savu astes galu aizslauka savas pēdas, ka balodis, tiklīdz ir izšķīlušies viņa mazuļi, uzspļauj uz viņiem, la pasargātu no ļaunas acs. Nenodarbojoties ar pētījumiem paši, bestiāriju autori lētticīgi pārstāstīja antīko autoru muļķības, kaut arī tām netrūka drūmu asprātību. Tā viens no autoriem rakstīja, ka mērkaķi slēpj savu spēju runāt, jo baidās, ka tad viņus piespiedīs strādāt. Citi sajūsminājās par Ēģiptes varžu gudrību. Tās, ieraudzījušas Nīlas čūsku, nokož niedres stiebru un šķērsām saspiež to ar žokļiem. Ūdens čūskai jādodas prom neēdušai: tā taču nevar tik plati atvērt muti, lai tajā ietilptu varde kopā ar niedri. Trešais aitors visā nopietnībā pierāda, ka tad, kad slimam lauvam nekas nenes atvieglojumu, tad viņam vienīgās zāles ir - apēst mērkaķi. Vispār lauvām bestiārijā nav paveicies. Kad viņam neveicas ar medībām, viņš, bada dzīts, nākot uz mauritāniešu mājām, lai tur kaut ko nočieptu, taču namsaimniecēm nav nekādu grūtību viņu patriekt no mājām. Pietiek tikai nokaunināt lauvu, sakot viņam: "Tu kā nožēlojams istabas šunelis, gaidi, ka tevi pabaros!" "Tā runā sieviete, - raksta viens no autoriem, - bet lauva ir satriekts pašā sirdī un, degot no kauna, klusi iet projām, nokāris galvu, jo ir satriekts par viņas patiesajiem vārdiem".

Raksti no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1988. gada 12. numura.

Jūras Čūskas sejas.

Autors Aleksandrs Potapovs.

BRIESMONIS VĀRDĀ BRUŅURUPUCIS.

„Es pamanīju milzīgu, melnu priekšmetu uz ūdens virsmas – tas likās dzīvs. Jā, tas bija nezināms radījums! Kad tas devās uz mūsu pusi, mēs abi piecēlāmies, lai labāk to saskatītu. Mūs pārņēma šaubas: briesmonis, kas lēnām kustējās uz laivas pusi, atgādināja aizvēsturisku laiku elles radījumu. Mēs stāvējām kā sastinguši un skatījāmies, kā tas tuvojas mums. Šo lopu mēs vērojām vairāk par stundu un nesapratām, kas tas tāds. Es esmu pārliecināts, ka runa var būt tikai par trešās pakāpes brālēnu kādam aizvēsturiskam briesmonim”.

No kurienes ir radusies Starptautiskā sieviešu diena?

Viktora Baņeva raksts no izdevuma "Zagadki istoriji", 2017. gada 10. numura.

Pie dažiem svētkiem mēs esam tik ļoti pieraduši, ka pārstājam uzdot jautājumus: no kurienes tas ir radies un, ko mēs vispār svinam? Starptautiskā sieviešu diena ir tieši no tādiem. No sociālo protestu gadadienas un cīņas par vienādām tiesībām tā ir kļuvusi par dienu, kad izpaužas formāla pieklājība. Mēģinājumi minētai dienai piešķirt īsto nozīmi reizēm kļūst visai dīvaini.

Ja mēs jautāsim cilvēkiem, ko mēs īsti svinam 8. martā, tad reizēm var iegūt visai dīvainas atbildes. Piemēram, ka tā ir Klāras Cetkinas un Rozas Luksemburgas Dzimšanas diena. Vairums tomēr atceras, ka tā ir atceres diena "kaut kādai demonstrācijai". Vienlaicīgi tas tā ir un arī nav.

Atlantologa Eldžertona Saiksa raksts no žurnāla "Tehnika - molodeži", 1983. gada 5. numura.

Vēl viens mēģinājums atklāt senās vēstures noslēpumus. Angļu vēsturnieka Eldžertona Saiksa versija par to, kā Senās Grieķijas argonauti varēja atgriezties mājās no Kolhīdas.

Laikā, kad tur iebruka „Argo”, Kolhīda bija bagātākais tirdzniecības centrs Melnajā jūrā. Te ieplūda kažokādas no Krievijas, dzintars no Baltijas, nafta un bitumi no Eifratas ielejas, krāsainie metāli un minerāli no Kaukāza, garšvielas un dārgakmeņi no Indijas, kas tiki vesti caur Kaspijas ostām, bet galvenais – vergi.

Pircēji bija valdnieku galmi no Babilonijas, Memfisas, Knosas un Persijas ar to neremdināmajām prasībām pēc greznuma – no smaržvielām līdz apģērbam.

Oktobra sacelšanās izvirzīja daudz tādu līderu, kuri izcēlās ar naidu pret citu tautību pārstāvjiem bijušajā Impērijā. Te lomu spēlēja ne tikai šķiru naids, revolūcijas priekšplānā vienmēr izvirza pašas sliktākās cilvēka īpašības, jo tad pie varas nokļūst personas, kas tādā vai citā veidā ir tikušas apspiestas un revolūcijas tām ir atriebes laiks.

Polis Staņislavs Kosiors no vienas puses bija tipisks strādnieks, kas revolūcijā iesaistījās nākotnes gaišo ideālu dēļ. No otras puses, viņa dalība revolūcijā bija personīgu iemeslu komplekss: piedzimis daudzbērnu ģimenē (Kosioru ģimenē bija pieci dēli un četri no viņiem kļuva par revolucionāriem), viņš bez sociālās taisnības vēlējās arī gūt panākumus dzīvē - viņš gribēja labu amatu, labklājību un cieņu.

Ugri kopā ar gotiem nāca uz Romu un piedalījās tās sagraušanā, ko veica vestgotu karalis Alarihs 410. gadā. Atpakaļceļā daļa no viņiem apmetās Pannonijā un nodibināja vareno ungāru valsti, bet daļa atgriezās dzimtenē pie Ledus okeāna un viņiem joprojām ir kaut kādas vara statujas, kas atnestas no Romas, un, kuras viņi pielūdz kā dievības. (Jūlijs Pamponijs. Komentāri florai.)

Sorni-Naja - neatrastais elks.

Krieviski - Золота́я ба́ба (komi - Зарни ань; komi-permiešu - Зарни инь; hantu - Сорни най) — ir leģendārs elks, ko pielūdza Ziemeļaustrumu Eiropas un Ziemeļrietumu Sibīrijas tautas, tāpēc Sibīrijā Zelta Bābu dēvē arī par Sibīrijas faraoni.

Laikam jau katrā valstī, kur ir bijusi monarhija, ir bijuši arī savi viltvārži, taču nevienā valstī tie nav bijuši tik daudz kā Krievijā. Par dažiem stāstīts izdevumā "Istorija", 2016. gada septembra numurā.

Četri desmiti "Pēteri III", septiņi "careviči Alekseji Petroviči", pieci Viltusdimitriji, četri Viltusivaškas... Krievijas vēsturi kā sarkans pavediens caurvij vitvārdniecība, kas uzplaukst Juku laikos, turpinās galma apvērsumu laikmetā un ar vieglu atbalsi atsaucas mūsu dienās.

Mužiku caradēli.

Pats pazīstamākais no "pirmatklājējiem" bija Osinoviks, kurš dēvēja sevi par Ivana Bargā mazdēlu. Par viltvārža izcelsmi nekas nav zināms, taču ir ziņas, ka viņš nāk no kazakiem, vai arī bija "pārkazakojies" zemnieks. "Carevičs" pirmo reizi uzradās 1607. gadā Astrahaņā. Osinovika ideju atbalstīja "brāļi" - viltuscareviči Ivans-Augustīns un Laurentijs. Trijotnei izdevās pārliecināt Volgas un Donas kazakus "meklēt taisnību" Maskavā (vai arī kazakiem izdevās pārliecināt trijotni?). Pēc vienas versijas gājiena laikā starp "carevičiem" izcēlās strīds no sērijas "tu mani cieni?" vai "kurš no mums ir pats īstākais-visīstākais?" Skaidrošanās laikā Osinoviku nogalina. Pēc citas versijas kazaki nespēja piedot "vojevodam" zaudējumu kaujā pie Saratovas un pakāra "zagli un viltvārdi". Visi trīs viltvārži hronikās tiek saukti par "mužiku caradēliem".

No "Russkaja Semjorka. Istorija" 2017. gada janvāra numura.

Vēl pirms Lielā Tēvijas kara sākuma Trešā reiha vadība sāka domāt par to, kas vispirms būtu jāizdara sagrābtajās teritorijās. Vāciešiem bija arī plāns, kā apgūt Padomju Savienību.

Strīdi par tēmu.

Vēsturnieku vidū joprojām nav (un nevar būt) vienota viedokļa par to, kas būtu ar Padomju Savienību, ja Vācija uzvarētu Otrajā pasaules karā.

Šī tēma zināmā mērā ir spekulatīva. Taču dokumentēti nacistu plāni par iekaroto teritoriju apgūšanu patiešām eksistē un to pētīšana turpinās, atklājot arvien jaunus faktus.

http://www.news.com.au/technology/science/society-could-collapse-within-a-decade-mathematical-historian-predicts/news-story/6de2e69055a4e7b9f465edff1e550583

2017. g. 5. janvāris

Džaspers Hemils (Jasper Hamill), „The Sun”.

Politiskās nestabilitātes dēļ 2020. Gados Rietumu pasaules sabiedrība varētu sabrukt. Tāda ir baiga prognoze, ko izsaka vēsturnieks, kurš izmanto matemātiku, lai prognozētu vēstures gaitu nākotnē. Konektikutas universitātes Ekoloģijas un evolucionārās bioloģijas departamenta profesors Pīters Turčins (Peter Turchin) saka, ka nākošā desmitgade būs raksturīga ar politiskiem satricinājumiem un sociālo spriedzi. Akadēmiķis ir pasaulē vadošais specialists disciplīnā, ko sauc par kliodinamiku, kas uzskata, ka vēsturiskie notikumi, piemēram, impēriju vai reliģiju izaugsme vai sabrukums seko skaidri definējamiem modeļiem. Par nožēlu mums, viņš uzskata, ka Amerika saskarsies ar baigu nākotni, kas var novest to līdz bojā ejai. Ja sabrūk ASV, tad, liekas, pārējos Rietumus un Eiropu gaida tāds pat liktenis. Rakstā, ko viņš sarakstīja pagājušā gada nogalē un, kas šodien publicēts Phys.org, viņš raksta: “Mums nāksies sagaidīt daudzus politisku satricinājumu gadus, kas kulmināciju sasniegs 2020. gados”.

Pirms 25 miljoniem gadu.

2995. gadā ASV mikrobiologs Rauls Kano atrada dzintara gabalā kukaini, kas bija nokļuvis sveķos pirms 25 miljoniem gadu. Uz "iemūrētā" kukaiņa ķermeņa tika atklātas baktēriju sporas, kas tajā laikā dzīvoja. Zinātniekam izdevās atdzīvināt senos mikroorganismus. Tie sāka augt un vairoties. "Kano sporas" nodemonstrēja zinātniekiem neiedomājamo dzīvības spēku, kas kļuva par jūtamu argumentu pieņēmumam, ka dzīvība uz Zemes varēja rasties vadāmas panspermijas rezultātā. Tas ir, tā varēja tikt ienesta uz Zemi no kosmosa.

Zudusī pilsēta.

No Andreja Pozņakova rubrikas žurnāla "Diļetant" 2016. gada 11. numura.

Trīsdimensiju raksti.

Mūsdienu rentgenogrāfijas un 3D modelēšanas metodes atļāva pilnībā atšifrēt tekstu vienā no pašiem senākajiem Vecās Derības tīstokļiem. Pētniekiem galvenā problēma bija tāda, ka artefakts bija dedzis un pārogļojies. Tīstokli attīt nebija nekāda iespēja - vismaz realitātē. Skanēšana un datormodelēšana palīdzēja to veikt virtuāli. Raksts par pētījumiem ir publicēts žurnālā "Science Advances". Izrādījās, ka trūkstošais teksts ir pārdomas par to, kā pareizi iedegt upurēšanas uguni, lai neuzsūtītu sev dieva dusmas. Pats tīstoklis satur nodaļas no Levita grāmatas un datēts ar mūsu ēras III-IV gadsimtu. Par to vecāki ir tikai Kumranas rokraksti, kas radīti starp 250. gadiem pirms mūsu ēras un mūsu ēras 68. gadu.

Fjodora Perfilova raksts no izdevuma "Samije veļikije", 2016. gada 10. numura.

1925. gadā britu pulkvedis Persijs Fosets ar savu dēlu un viņa draugu devās riskantā operācijā Brazīlijas džungļos, mēģinot atrast seno, pazudušo atlantu pilsētu. Ekspedīcija pazuda bez pēdām Amazonijas zaļajā ellē. Ir pagājuši jau vairāk nekā 90 gadi, simts cilvēki ir gājuši bojā, meklējot Foseta un viņa pavadoņu pēdas, taču vēl līdz šim ticamu faktu par mazās, bet visai labi apgādātās ekspedīcijas pazušanas iemesliem nav.

Izmantoti arī materiāli no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 41. numura.

Arheologi izrakumos atrod daudzus artefaktus. Arī tādus, kas neierakstās pieņemtajās hronoloģiskajās sistēmās. Zinātne parasti tad izliekas, ka šādu artefaktu vispār nav. Tie nonāk "aizliegtās arheoloģijas" redzeslokā, kas cenšas paskatīties uz mūsu vēsturi no cita redzes leņķa.

Aizliegtās arheoloģijas tēma ir visai populāra, jo visāda veida noslēpumi pievelk cilvēku uzmanību.

Vai vikingi devās savos laupīšanas gājienos - sieviešu dēļ?

Andreja Jevtjuhina raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 10. numura.

Kāpēc VIII gadsimtā jauni skandināvu vīrieši negaidīti sāka nodarboties ar bīstamiem karagājieniem uz svešām zemēm? Šai parādībai ir vairāki skaidrojumi...

Pie visa vainīgs kosmoss?

Oficiālā vēstures zinātne ir pārliecināta, ka visa vaina ir apstāklī, ka sabruka ģints kopienu iekārta. Ģimenēm, kas atšķēlās no ģints banāli sāka trūkt zeme, respektīvi - pārtikas līdzekļi. Tas arī grūda meklēt laupījumu svešās malās.

Īpašs skatiens uz vikingu problēmu bija pazīstamajam krievu etnogrāfam un vēsturniekam L. N. Gumiļovam. Saskaņā ar viņa teoriju, kosmosa un dabas enerģija var akumulēties un tikt nodota cilvēku kolektīvam, izsaucot šī kolektīva locekļiem vētrainu aktivitāti. Tādu enerģijas nodošanu no dabas cilvēkiem sauc par "pasionāru grūdienu". Pēc zinātnieka domām, tieši tāds pasionārs grūdiens arī notika Skandināvijā mūsu ēras VIII gadsimta beigās.

Kad ir aizgājuši bojā pēdējie Krievzemes savvaļas krokodili?

Par Krieviju, kā par ziloņu dzimteni pat nav smieklīgi. [Atsauce uz anekdoti par to, ka padomju laikos vienmēr uzsvēra, ka visi slavenākie tehnikas izgudrojumi ir vispirms radīti Krievijā, tad jau arī ziloņi ir radušies tur pat - t.p.] Taču par krokodilu dzimteni viss nav tik viennozīmīgi. Pilnīgi ticami rakstiski avoti ļauj teikt, ka gandrīz līdz XIX gadsimta beigām [krievu valsts] rietumos krokodili ir dzīvojuši. Neteiksim, ka visur, bet tomēr, kā saka, bijuši pamanāmi.

Lasām angļa Džeroma Gorseja slavenās piezīmes, kas datētas ar XVI beigām. 1589. gadā viņš kārtējo reizi brauc uz Krievzemi. Jāņem vērā, ka 100% no ārzemniekiem, kuri apmeklēja Krievzemi un vēlāk Krieviju [domāta bijusī Kijevas Krievzeme un Maskavija - t.p.], pēc dokumentiem bija ne tikai tirgoņi un sūtņi, bet arī ārzemju aģenti.

Alekseja Lazareva raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 8. numura.

1941. gada 26. jūnijā bumbvedēja DB-3F apkalpe, ko komandēja kapteinis Nikolajs Gastello deva triecienu vācu mehanizētajai kolonnai uz ceļa baltkrievu ciema Dekšņanu tuvumā. Ar vācu zenītartilērijas uguni lidmašīna tika sašauta. Tad varonīgais lidotājs veica "ugunīgo tarānu" - novirzīja degošo lidmašīnu uz ienaidnieka tanku kolonnu. Visi apkalpes locekļi gāja bojā.

"Viņš nebija slavens, bet ātri gāja uz pazīstamību".

Tas, ko jūs tikko izlasījāt, ir oficiālā notikumu versija. Vai tā notika īstenībā? Tūlīt tiksim skaidrībā. Pagaidām paskatīsimies, kā notika leģendas "bronzā kalšana".

Gastello varoņdarbs tūlīt pat tika plaši apgaismots padomju presē. 1041. gada 10. jūlijā avīzē "Pravda" tika publicēts apraksts "Kapteinis Gastello", kas tika sarakstīts tajā pašā brīnišķajā, viltus patētiskajā "cirvja" stilā, kas, liekas, pilnīgi iederas kara emocionālajā karsonī. Mūsu dienās šāds stils rada - kaut kāda klusa idiotisma iespaidu.

VDNH jeb TSSI - Tautas saimniecības sasniegumu izstādes vēsture Nikolaja Mihailova rakstā no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 33. numura.

Kādreiz Tautas saimniecības sasniegumu izstāde (krievu abreviatūrā VDNH) viens svarīgākajiem padomju iekārtas simboliem. Te pastaigājās leģendāro kinofilmu "Cūkkope un gans" un "Atradenis" varoņi, bet maskavieši un galvaspilsētas viesi, jūsmojot par strūklakām un paviljoniem, guva iespēju pārliecināties personīgi, cik labi tuvākā nākotnē dzīvos vienkāršie PSRS pilsoņi. Kopā ar to šis vēsturiskais komplekss ir saglabājis daudz, dažreiz visai būtisku noslēpumu un mistiku.

Visuma centrs.

Izstāžu kompleksa, ko tautā iesauca par "Mūžīgās rītdienas arhipelāgu", vēsture sākās 1935. gada 17. februārī, tautu vadonis Josifs Staļins pēc kolhoznieku-trieciennieku kongresa parakstīja pavēli par Vissavienības lauksaimniecības izstādes (VSHV) būvniecību Ostankinas parka tuvumā. To vajadzēja atklāt 1937. gadā - Oktobra revolūcijas 20-gadē.

Tukšajā laukā, kur grasījās būvēt VLSI (krieviski - VSHV), vasaras laikā slējās liels čigānu tabors (romu apmetne), NKVD (Iekšlietu tautas komisariāta) darbinieki piespieda tā iemītniekus pamest apdzīvoto vietu.

Dmitrija Inzova raksts no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 8. numura.

Lasiet jūs, piemēram, Ļeva Nikolajeviča Tolstoja romānu "Karš un miers". Nu tur, Nataša Rostova, Pjērs Bezuhovs, "spietošanas sākums", "tautas kara milna". Un tamlīdzīgi. Lasiet un neziniet, ka Tolstojs mums kaut ko par 1812. gadu ir noklusējis. Nu nekas. Par laimi ir D. Inzovs, kurš tūlīt papildinās mūsu visā pasaulē pazīstamo klasiķi. Nolieciet tuvumā validolu un klausieties...

Tiem, kas tankā.

Liecības par mežonīgām mocībām un spīdzināšanu, kādām 1812. gadā krievu zemnieki pakļāva sagūstītos francūžus no Napoleona armijas, padomju varas gados no lasītājiem rūpīgi slēpa. Arī tagad daudziem tas būs šokējošs atklājums. Taču mūsu žurnāls tieši tāpēc tiek izdots, lai stāstītu VISU patiesību. Taču sākumā par avotiem - citādi mēs jau paredzam niknus kliedzienus: "Jūs paši to visu esat izdomājuši!" Nepavisam neesam.

Vikingi mūsu dienās galvenokārt saistās ar varonīgiem jūrasbraucējiem, kuri, neskaitot visādus, citādus varoņdarbus, pat esot pirmie atklājuši Ameriku. Taču tie bija pavisam mežonīgi laiki. Par to Sergejs Bogačevs rakstā no izdevuma "Zapretnaja istorija", 2016. gada 8. numura. Teksts - 18+.

Asiņainais ērglis ir leģendārs nāves sods vikingu laikos, tas notika tā: sodītā mugurā atcirta ribas no mugurkaula, izpleta uz abām pusēm kā spārnus un izvilka laukā plaušas. Tā bija ātra nāve no traumatiskā šoka vai pneimotoraksa (gaisa sakrāšanās pleiras joslā)...

Aka un rāpuļi.

Pats pazīstamākais apraksts par šo šausmīgo sodu sastās ar norvēģu vikingu Ragnaru Lodbroku ar iesauku Matainais Dibens (varonim bija arī cita, labskanīgāka iesauka - Ādas Bikses).