3. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas. iepriekšējo lasiet šeit.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Ērglis ir pazīstams no stāsta par Prometeju. Viņš bija neiedomājami spēcīgs titāns, kurš pažēloja cilvēkus, kas dzīvoja aukstumā un tumsā. Ar lāpu viņš ielauzās Olimpā, iededza to no Saules stariem un atnesa šo debesu uguni saviem draugiem, cilvēkiem. Tā kā dievi gribēja saglabāt svēto uguni tikai sev, tad zādzība kļuva par nopietnu noziegumu. Par sodu Prometeju uz mūžīgiem laikiem atstāja pieķēdētu pie klints Kaukāza kalnos, kur viņam pēc Zeva pavēles katru dienu ērglis izknāba aknas, kas katru nakti atkal atauga veselas. Īstenībā Ērglis ir vēl viens Zeva veidols, kurā viņš iepazina savu pirmo homoseksuālo mīlestību. Ganimeds, kurš joprojām redzams debesīs kā Ūdensvīra zvaigznājs, bija brīnumskaists antīkās pasaules jauneklis. Iemīlējies Zevs pārvērtās ērglī un aiznesa Ganimedu uz Olimpu, padarot viņu par dievišķo vīna smēlēju [pēc mūsu mēra – par bārmeni – t.p.], lai pēc iespējas vairāk tiktos ar viņu. Zeva daudz cietušai sievai Hērai jau tā bija līdz kaklam apriebušies viņas dievišķā vīra neskaitāmie sānsoļi. Taču, kad viņš iemīlējās jauneklī un tās kļuva par viņa vienīgo mīlas sakaru ilgā laikā, Hēra nolēma, ka tas jau ir par daudz. Degot no kauna un greizsirdības, viņa parādīja Zevam elles liesmas, taču atbildot viņas vīrs, kā smejoties, uznesa Ganimedu debesīs kā mūžīgu zvaigznāju.

2. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas. Iepriekšējo lasiet šeit.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Pa labi no Vēršu dzinēja atrodas Ziemeļu Vainaga zvaigznājs, kas atgādina mums dramatisko stāstu par Tēzeju un Ariadni. Valdnieka dēls no Atēnām devās karagājienā, lai nogalinātu Minotauru, briesmoni, kas mita Labirintā, Krētas salā, kuram daudzus gadus ziedoja jauniešus un jaunavas no Atēnām. Vienā no mīta versijām tika stāstīts, ka Tēzejs pēc varoņdarba atrada izeju no Labirinta, tāpēc ka sekoja Vainaga zvaigznājam. Pazīstamāka versija ir stāsts par Ariadnes pavedienu. Pēc tam, kad valdnieka meita iedeva varonim kamolu, lai viņš viegli varētu nokļūt atpakaļ, sekojot pavedienam. Pateicībā par viņam izrādīto labvēlību un palīdzību, Tēzejs izpildīja savu solījumu un paņēma Ariadni par sievu. Taču atpakaļceļā uz Atēnām pārdomāja. Kad kuģis bija apstājies Naksosā, viņš Ariadni atstāja, jo sapnī viņam bija parādījies vīna dievs Dionīss, kurš bija pieprasījis Ariadni sev. Ja arī tās bija tikai Tēzeja atrunas, tad dievs patiešām parūpējās par brīnišķo, pamesto meiteni. Viņš apprecēja ar viņu un uzmeta viņas vainagu tik augstu debesīs, ka no tā laika tas tur spīd kā Ziemeļu Vainags.

1. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Cilvēki sāka pētīt nakts debesis pirms daudziem tūkstošiem gadu, zvaigžņu aizraujošajā pilnībā tie atklāja, ka tās sastāda vienas veselas konstelācijas (constellatio) - debess spīdekļu savstarpējos izvietojumus, ko ar laiku sagrupēja 48 klasiskajos zvaigznājos, kas bija pazīstami jau no antīkajiem laikiem. Zvaigznāji stāsta par varoņdarbiem un kārdinājumiem, mīlestību un cīņu, par lielām briesmām un dramatisku izglābšanos, tie parāda mums dievus un pusdievus, valdniekus un valdnieces, varoņus, dziedniekus un daudzas brīnumainas būtnes, kas uz mūžu ir iemiesojušies zvaigznēs, lai mēs - cilvēki, par viņiem nekad neaizmirstu.

Paši pazīstamākie no šīm konstelācijām ir 12 zvaigznāji, kas izvietojas gar ceļu, pa kuru kustās Saule, Mēness un visas planētas (no grieķu - "klaiņojošās"). Grieķi šo riņķa līniju sauca par zodiaku (Ζωδιακός Κύκλος), kas burtiskā tulkojumā nozīmē - "zvēru aplis". Īstenībā šis vārds ir cēlies no vārda "zodion", kas nozīmē dzīvais jeb apgarotais. Pēc Platona tieši šajā, divpadsmit daļās sadalītā aplī mīt Pasaules dvēsele, tāpēc labāks ekvivalents vārdam "zodiaks" būs "dzīvais aplis".

Aleksandra Orlova raksts no izdevuma "Stupeņi", 2016. gada 21. numura.

Vai Āfrikā dzīvo lāči? Oficiālā zinātne šo faktu noliedz. Pat sacīja, ka tam nav sakara ar veselo saprātu. Taču XX gadsimtā, pirmo reizi izdzirdējuši par smadzeņu rijēju Kēnijā, zinātnieki bija gatavi mainīt savu viedokli...

Kas īstenībā ir šis - smadzeņu rijējs? Tā raksturīgās īpašības dēļ, izēst savu upuru smadzenes, āfrikāņi nosauca to par čemositu - šo zvēru zinātne līdz šim nav atzinusi. Kriptozooloģija to atzīst un sauc par kriptīdu, kas atgādina lāci. To vēl sauc pat nandi lāci - pēc cilts nosaukuma, kas pirmo reizi to pamanīja, aprakstīja un pārbijās līdz nāvei.

Taču, no kurienes lāči Āfrikā? Iespējams, ka tie tur nokļuvuši no Ibērijas pussalas caur Gibraltāru, kad starp kontinentiem eksistēja zemes šaurums. Galu galā, vēl Hērodota darbos minēts par lāčiem, kas dzīvo Lībijā, bet 1668. gadā vēsturnieks O. Dapers raksta par neparasti lieliem lāčiem, ko viņš sastapis Kongo.

Konstantīna Fjodorova raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 41. numura. Autors gan ir kaut ko safantazējis arī pats no sevis, taču raksts ir interesants.

Antīkajiem zoologiem bija neveselīgs paradums aprakstīt dzīvniekus, ko paši nekad nebija redzējuši, tikai pēc stāstiem, ko stāstīja ne visai patiesi ceļotāji.

No kurienes kas rodas.

Tajā pašā laikā no mums tālajos laikos zinātnieki bija tik naivi un lētticīgi, ka ticēja katram muldoņam un mierīgi sagremoja dažāda veida pasakas par grifiem, pūķiem, harpijām un citiem biedēkļiem. Pašiem lielajiem prātiem bija tāda autoritāte, ka katra pasaka, ko viņi uzrakstīja un apakš ā parakstījās, tūlīt ieguva zinātniskā darba statusu, un tas, ka mītiskais radījums eksistē, nevienam vairs neizsauca šaubas.

5 neizskaidrojamas būtnes, kas nofilmētas video.

Laiku pa laikam no dažādām pasaules malām pienāk ziņas par nepazīstamām būtnēm. Kāds makšķerēšanas laikā ieraudzījis ezerā briesmoni, kāds savā pagalmā uzgājis milzīgas cilvēka pēdas. Parasti mēs pret tādu informāciju izturamies skeptiski. Vai maz pasaulē jokdaru? Sekojošo ierakstu autoriem ir paveicies, pie rokas izrādījusies videokamera, viņiem izdevies monstrus nofilmēt. Varbūt zinātnieki spēs racionāli izskaidrot šos satraucošos kadrus, vai arī - nāksies atzīt, ka zinātnei visi radījumi vēl nav zināmi.

http://www.morediva.ru/5-neobyasnimyh-sushhestv-snyatyh-na-kameru/

5 pasaules bīstamākie augi.

Andreja Sidorenko raksts no izdevuma "Samije veļikije otkritija", 2016. gada 8. numura.

Skeptiķi sen uzskata, ka visi lielākie dzīvnieki uz Zemes jau ir atklāti, bet kriptozoologu sacītais pašiem īstākajiem briesmoņiem, kas mīt Pasaules okeānā un vēl nav pazīstami zinātnei, ir tikai izdoma, kas vēlas būt sensācija. Taču aculiecinieku liecības, aparātu rādījumi, fotoattēli un videoieraksti, kā arī noslēpumainu dzīvnieku atliekas, ko viļņi izmetuši krastā, runā par pretējo.

Desmit taustekļi un varens knābis.

"Grūti iedomāties vēl šausmīgāku tēlu, nekā vienu no šiem šausmīgajiem briesmoņiem, kas slēpjas okeānu dzīlēs, vēl tumšākās par tintes šķidrumu, ko izlaiž šie nezvēri milzīgā daudzumā; atliek iedomāties to kausa veida piesūcekņus, ar kuriem ir apgādāti tā taustekļi, kas nepārtraukti kustās, un gatavi jebkurā mirklī ieķerties visā, kas vien pagadās... un šo dzīvo lamatu centrā - bezdibenīga rīkle ar milzīgu, līku knābi, kas gatavs saraut gabalos upuri, kas iekļuvis tā taustekļos. No domas vien par šo radījumu, šermuļi skrien pa ādu". Tā aprakstīja pašu lielāko, pašu ātrāko un šausmīgāko no visiem planētas bezmugurkaulniekiem - gigantisko kalmāru - angļu jūrnieks un rakstnieks Frenks T. Bullens.

Fragments no tāda paša nosaukuma "Ātro zināšanu enciklopēdijas" sērijas grāmatas, teksta autore J. Hortova. Nedaudz saīsinātā veidā.

Mīti - tā ir cilvēces bērnība. Poētiskas teiksmas par varenajiem dieviem, brīnišķajām dievietēm, drosmīgiem varoņiem, pusdieviem un cilvēkiem. Piedzīvojumi, briesmas, burvestības... Tomēr, vai tikai bērnībā ir vajadzīgas šādas pasakas?

Mīts jau arī nav vienkārša pasaka! Mitoloģija zināmā attīstības pakāpē eksistē visām tautām. Un tā nav nejaušība. Mīti nav vienkārši, izdomāti stāsti. Tie ir atspoguļojums tam, kā cilvēks attiecas pret pasauli viņam apkārt, kā un kādu viņš sevi redz kopējā laika un notikumu ritējumā.

Mīti apvienoja zināšanas, ko savākuši senči, un nodod šo gudrību pēctečiem, diktējot, kāda izturēšanās būs vietā un pareiza. Mīti kalpoja par drošu atbalstu tur, kur vēl neeksistēja valsts un juridiskās sistēmas. Pēc būtības tie paši bija likums.

Vitālija Golubeva raksts no izdevuma 'Taini Vseļennoj" 2016. gada 6. numura.

Līdz šim nav noķerts neviens šī noslēpumainā radījuma eksemplārs, kaut arī Mongolijas iedzīvotāji ir pilnīgi pārliecināti, ka tas ir reāls. Nāvējošo tārpu no Gobi tuksneša meklā jau vairākus gadu desmitus, taču - bez rezultātiem. Kriptozoologi nezaudē cerības kādreiz noķert ši "desas luņķi", kas nogalina savus upurus vai nu ar indes strūklu, vai arī ar milzīgas jaudas elektrisko lādiņu.

No attāluma nogalinošais.

Stāstā "Olgojs-horhojs" pazīstamais zinātnieks un rakstnieks Ivans Jefremovs ir devis šādu noslēpumainā un nenotveramā Gobi tuksneša radījuma aprakstu: "...dzīvniekam nevarēja manīt ne kājas, pat ne muti vai acis: pēdējās gan varēja būt nepamanāmas no attāluma. Visvairāk dzīvnieks līdzinājās apmēram metru garam desas gabalam. Abi gali bija strupi un saprast, kur tam ir galva, kur aste, nebija iespējams. Liels un resns tārps, nezināms tuksneša iemītnieks, locījās violetajās smiltīs. Bija kaut kas pretīgs un tajā pašā laikā bezpalīdzīgs tā neveiklajās, palēninātajās kustībās".

Tamāras Trojanovas raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 23. numura.

Ziemeļanglijā, Skotijā, Īrijā, Holandē un dažās citās valstīs plaši ir izplatīta ticība banši - spocīgām raudātājām, kuras pareģo nāvi. Visbiežāk tās attēlo kā sievietes vai putnus. Tikšanās ar tām var būt bīstamas.

Sievietes-putni.

"Banši" gēlu valodā nozīmē "jātniece". To iedomājas kā raudošu jātnieci zirgā vai kā feju. Nereti spocīgās raudātājas apraksta kā sīkas sievietītes ar gariem, gaišiem vai tumši-rudiem matiem. Parasti tās tērptas pēc vietējās modes - kā likums - baltā, taču dažreiz arī pelēkā, brūnā vai sarkanā. Dažreiz lieka, ka viņas ķemmē savus matus. Banši parādās vakaros vai naktīs, pirms pašas rītausmas. To parādīšanos var liecināt skaņa, kas atgādina putnu spārnu švīkoņu, no šejienes mīts par to, ka raudātājas spēj pārvērsties vārnās - putnos, kas jau sen cilvēkiem asociējas ar viņpasauli. Ieraudzīt tās var to māju tuvumā, kur dzīvo tas, kuram drīz būs jāmirst. Gadās, ka spoki ieskatās mājokļa logos dažas stundas vai pat dienas līdz nāvei.

Solsberijā (Anglijā) pirms katra kārtējā bīskapa nāves virs pilsētas sāk riņķot lieli balti putni, kādi šajā apvidū vispār nedzīvo. Pirmo reizi tas notika 1414. gadā: putni lidinājās pār vietējās katedrāles jumtu. No tā laika tos novēroja daudzas reizes, turklāt divas reizes jau mūsu gadsimtā.

Vieni acīmliecinieki apraksta baltos pareģotājus kā albatrosus, citi - kā gigantiskas kaijas. 1911. gada 15. augustā kāda Edīte Olivera atgriezās mājās no vietējā baznīcā notikušām kora nodarbībām un pievērsa uzmanību baltiem putniem debesīs. Viņai tie izlikās kaut kādi nedabiski pēc skata. Tā kā mis Olivera bija dzirdējusi leģendas par putniem-vēstnešiem, viņa steidzās pie bīskapa Harolda Vordsvorta, kurš bija viņas garīgais tēvs, lai brīdinātu par iespējamām briesmām. Taču sieviete nokavēja - kad viņa atgriezās atpakaļ baznīcā, tad uzzināja, ka garīdznieks nupat ir miris ar sirdstrieku...

Spoks aiz loga.

Pēc teiksmas, banši raudas bija dzirdamas pirms īru nacionālā varoņa Briāna Boru nāves 1014. gadā, kā arī neilgi pirms ģenerāļa Maikla Kolinza slepkavības 1922. gadā.

Priekšvārds tāda paša nosaukuma stāstu krājumam. Sarakstījis viens no krājuma veidotājiem Gārdners Dozua. http://knizhnik.org/sbornik/junaja-venera/1

Atgriešanās Venēras ostā. Nolaišanās uz virsmas.

Glumas abinieku galvas vago piekrastes ūdeņus vienā no skaitā mazajiem arhipelāgiem, kas izkaisīti pa visu, planētu klājoša okeāna akvatoriju. Virs viļņiem zibenīgi paceļas zobaina galva uz gara, lokana kakla, kas pieder pleziozauram līdzīgam jūras briesmonim. Kaut kur zem bezgalīgi ilgiem lietiem trīc bezgalīgu purvu klājs, kad gigantiski dinozauri rūcot, maisās pa dubļiem. Bet tālajā malā augsti, tievi kā niedres cilvēki neiedomājamās galvas segās un ar pērlēm izšūtās drānās staigā pa trošu tiltiem, kas savieno milzīgus kokus, daudz augstākus, kā Zemes sekvojas, un no debesīm līst blāva gaisma, kas atklāj skatam veselu pilsētu, kas plešas koku lapotnē. Tālumā sudrabā zibošas raķetes veic nosēšanos kosmiskajā ostā. Un tur pat, pavisam blakus, biezos, ar smacīgiem izgarojumiem pilnos džungļos tiranozaurus atgādinoši baismoņi bāž galvas no miklajām audzēm, atverot milzu, zobeniem līdzīgiem zobiem pilnās rīkles, lai ar šausmīgiem rēcieniem sveiktu dienas sākumu...

Igora Ņikitina raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 13. numura.

Kad sabiedrībā sāk notikt visādas neģēlības - slepkavībass bez iemesla, noslēpumaina zagšana un līdzīgas lietas, tad visu to sāk gāzt virsū viņpasaules radījumiem. Katrā valstī tādi spēki ir savi. Dienvidāfrikā, piemēram, visos tādos nejēdzīgos gadījumos vaino tokološe.

Ar caurumu galvaskausā.

Katrs zulusu tautas pārstāvis, kurš dzīvo Natalas (DĀR) provincē, kur, spriežot pēc baumām, rakstiem vietējās avīzēs tokološe dara nedarbus īpaši aktīvi, jums sīki pastāstīs par šo briesmoni. Interesanti, ka parastiem cilvēkiem tokološe paliek neredzams, viņu var ieraudzīt tikai tie, kuru saprātu neradījums ir pakļāvis savai gribai. Tad lūk, pēc daudzām liecībām tieši no tiem, kuri kaut kad ir nokļuvuši tokološe ietekmē, monstrs izskatās sekojoši: augumā kā neliels mērkaķis, rokas garas, ķermenis - sažuvis, to klāj bieza, melna vilna, gaita - grīļīga, purns - pretīgs. Acu un mēles šim radījumam nav, bet galvaskausā ir caurums, it kā kāds šim monstram ir ielauzis galvaskausu ar lauzni.

Igora Ņikitina raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2015. gada 50. numura.

Pirms dažiem gadiem Britānija atzīmēja Lohnesas briesmoņa eksistēšanas jubileju. Par godu šai svinīgai dienai entuziasti savāca daudzas interesantas liecības par leģendāro Nesiju.

Oficiālā sarakste.

Piemēram, britu ekologs, doktors Čārlzs Pakstons savāca apjomīgu, Nesiju personīgi redzējušu cilvēku liecību kolekciju. Tādu izrādījās vairāki tūkstoši. Paranormālo parādību pētnieku grupa pieprasīja valdībai dokumentus attiecībā uz briesmoni un, lai cik dīvaini, tos arī dabūja. Izrādās, ka valdība ļoti nopietni izturējās pret Lohnesas ezera noslēpumu. Spriežot pēc oficiālās sarakstes, daudzas organizācijas centās saņemt oficiālu atļauju Nesijas ķeršanai, bet valsts vadība dažādiem ceļiem centās to nepieļaut. Tika apspriests pat jautājums par īpaša likuma izdošanu, kas aizsargātu "reto dzīvnieku", kas it kā mīt Lohnesas ezera dibenā.

Lieliska reklāma.

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Nobeigums. iepriekšējo lasiet šeit.

Fusjaņas ezera spārnotais zirgs.

Vēl viena sena ķīniešu teiksma stāsta par pūķa pili, kas bija noslēpta jūras ūdeņu dzelmē. Tas atradās Austrumķīnas jūrā sešu vai septiņu dienu ceļa attālumā ar kuģi no Sučžou pilsētas, kas atradās Šanhajas tuvumā. Šajā jūras daļā cilvēki vienmēr baidījās iepeldēt, jo jūra te vienmēr viļņojās kā virpulī, no kaut kurienes bija dzirdamas dīvainas skaņas, bet galvenokārt tāpēc, ka noslēpumains, sarkans spīdums naktī tur bija tik spožs, it kā spīdētu saule. [Zemūdens vulkāna izvirdums! – t.p.]

Ja nu tajos tālajos laikos ķīniešu zvejnieki novēroja to, ko mēs mūsu dienās sauktu par nezināmo, lidojošo objektu zemūdens bāzi? Varbūt, ka no šīs noslēpumainās pūķa pils startēja tie sudrabainie, lidojošie pūķi, kas atbalstīja mītisko varoni No-Ča cīņā ar viņa pretiniekiem?

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit. 

Pārsteidzošā pūķu daudzveidība.

Ķīniešu valodā vārds pūķis (drakons) jeb long visbiežāk simbolizē spēku un labestību. Pūķis parasti slēpjas nepieejamos kalnos vai dzīvo jūras dibenā. Viņam piemīt apbrīnojamas īpašības. Runā, ka viņš var kļūt neredzams, kļūt tik maziņš kā zīdtauriņa kāpurs, kā arī tik liels, lai aizpildītu ar sevi visu zemi un debesis. Senie ķīniešu traktāti apraksta arī citas interesantas lietas: „Viņš var lidot mākoņos vai slēpties zem ūdens” (Guaņ Čžuns, VI gs. p. m. ē.). Pirmā ķīniešu hieroglifu vārdnīca „Šoveņ czeczi”, kas tika sastādīta mūsu ēras I gadsimtā, atzīmē: „Viņš var dot formu mākoņiem, pārvērsties par ūdeni vai uguni, var kļūt neredzams vai spīdēt tumsā”. Šiem mitoloģiskajiem briesmoņiem patiesi ir dīvainas īpašības.

Ķīnieši mīl uzsvērt sīkākās atšķirības. Tāpēc viņi pazīst pārsteidzošu, visdažādāko pūķu tipu daudzumu, kuru apraksts visdrīzāk atgādina dažādu lidaparātu aprakstu, ne kā kaut kādu, lai arī ļoti „eksotisku” dzīvo radību īpašību aprakstu. Vispirms tas attiecas uz „debesu” jeb „zvaigžņu” pūķi Tjaņlunu, kurš ved dievu kaujas ratus vai sargā debesis. „Sakaru pūķis” Inluns it kā ir ņemts no mūsdienu informācijas tehnoloģijām (!), ar vārdu Feiluns apzīmē pūķi, kas spēj lidot gan debesīs, gan mākoņos.

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem.

Brīnumierocis virs Tālo Austrumu debesīm.

Starp Āzijas, īpaši Ķīnas, pūķiem mitoloģijā un to rietumu līdziniekiem starpība ir visai liela un nav runa par mazām detaļām. Mūsu leģendās pūķi lielākoties tiek attēloti kā ļauni un nikni; tiem ir visi zvērīguma atribūti. Viņi ne tikai mīl nolaupīt cilvēkus, īpaši jaunas, nevainīgas princeses, viņi vēl bieži sargā dārgumus vai gūstekņus, dzīvojot kaut kur zem zemes vai jūras dibenā. Pēc Babiloniešu teiksmām dievs Marduks uzvar veselu pūķu armiju, kurus vada dieviete Tiamata, bet ziemeļu sāgā Sigurds pieveic pūķi Fafniru un paņem tā sargāto zeltu.

Bieži "rokraksts" nodod autoru. Rietumos kristīgā tradīcija pārvērta pūķi par Sātana grēka pilno būtību, elles izdzimteni, ko no debesīm padzina erceņģelis Mihails. Anglijas nacionālais svētais Džordžs nogalina pūķi, izglābj tur dzīvojošos pagānus un iesvēta tos kristietībā. Tāda ir leģenda. Kā teikts Jāņa Atklāsmē Pastardienā liels pūķis un citi šausmīgi radījumi tiks uzvarēti un nogāzti ellē.

14.novembris 2015  

Nedēļās, kad vēl nesasalušo zemi apstaigā rēni miglas vāli, īstais brīdis veļu laika pārdomām. Uz sarunu par veļu laiku aicinām folkloristi Līgu Kalniņu, kura jau gadiem ar folkloras kopu “Savieši” godina veļus laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, un psiholoģi Sarmīti Strautmani.

Raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2015. gada 15. numura, autors Viktors Bumagins.

Šodien laikam visi ir saklausījušies par noslēpumainajiem monstriem, kas dzīvo Brosno ezeros (http://paranormal-blog.ru/brosnenskoe-chudovishhe/), kas atrodas Tveras apgabalā, un Labinkiras ezerā Jakutijā (http://www.iksinfo.ru/stati/monstri/item/463-chert-ozera-labynkyr.html). Taču tikai ar tiem Krievijas Federācijas ezeros un ūdenskrātuvēs dzīvojošo, noslēpumaino radību saraksts nebeidzas.

Aizliegtā ezera iemītnieks.

Čukotkā ir dīvains ezers Elgigitgins, kas jau no seniem laikiem vietējo iedzīvotāju vidū tiek uzskatīts par aizliegtu vietu. Pat šamaņi reti uzdrošinās pienākt tam klāt. Par ezeru klīst daudzas leģendas. Ka vienreiz tur noķēra šausmīgu zivi, tās skriemeļi esot bijuši gandrīz cilvēka augumā. Ka pie paša ūdens ir dzīvojis ˚˚milzīgu rīkli, ko čukči sauc par Kalilgu. Ka virs Elgigitgina dažreiz iedegas noslēpumainas, ziemeļu mirāžas un cilvēki, kuri pagadās to tuvumā, bez pēdām pazūd.

31.maijs 2015  

Pirtniece un latviskās pasaulizjūtas kopēja Aelita Vilde-Batņa folkloras mantojumu jau daudzus gadus izjūt kā sirdspieredzē sakņotu dzīvesveidu. Pie senču zināšanām, ko viņa kopā ar vīru Juri Batņu ceļ godā Lielzemeņu pirtī, pieder arī bērna pirmie mūža godi – gaidības, pirtīža un krustabas. Šajā nedalāmajā trīsvienībā Aelitai īpaši tuvs ir pirtīžas rituāls jeb bērna likteņa lemšanas diena. Viņa vadījusi pirtīžu jau vairāk nekā septiņdesmit jaundzimušajiem.

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Kādi svētie, tādas arī baznīcas, un man nav šaubu, ka pasaules neprātīgākā baznīca atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca – tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses… Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu sevi.

Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus Popol Vuh varoņdvīņus. Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi – arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.