Autors: Ilmārs
Sadaļa:
Apskati
Autora "lasīšana" Nacionālajā bibliotēkā, 2017. gada 3. februārī.
Viņas apzinātās dzīves laiks, sākot no bērnības, ir saistīts ar grāmatām. Liela loma tam saistījās arī ar to, ka viņa bija visai spītīga, neparko nevēlējās darīt to, kas viņai nepatika. Taču viņas māte izgudroja viltīgu gājienu: palasīs priekšā grāmatu, kamēr meita zīmēs nīsto, mājas darbā uzdoto. Izrādījās, ka šī grāmata bija "Gredzenu pavēlnieks". Tās bija pilnais teksta variants un meitene tā aizrāvās, ka pat nepamanīja, kad uzdoto bija uzzīmējusi. Viņa bija gatava kaut visai klasei zīmēt, lai tikai varētu klausīties Tolkina romānu. Tā, lasot priekšā grāmatu, meitai pildot mājas darbus, tika izlasīts viss "Gredzenu pavēlnieks" un tagad tā ir Lauras mīļākā grāmata, ko viņa pārlasa katru gadu. Kad citiem jau bija pilnīgi apnikusi šī regulārā grāmatas pārlasīšana, tika lasītas arī citas grāmatas, bet Laurai interesēja, kas varētu ar varoņiem notikt tālāk. Iemācījusies rakstīt, viņa ķērās pie "Gredzenu pavēlnieka" turpinājuma. Kaut kur vēl mājās glabājas šis viņas pirmais mēģinājums kaut ko uzrakstīt. Pēc tam nāca "apsēstība" ar Hariju Poteru. Viņa skrēja no rītiem pie pastkastītes, cerot, ka tur būs aicinājums braukt uz Cūkkārpu. Tad viņa rakstīja turpinājumus Potera piedzīvojumiem, līdz 11 gadu vecumā, pirmo reizi viņa iesāka rakstīt pati savu darbu. Viņa bija iespaidojusies no franču rakstnieces Flāvijas Bužores (Flavia Bujor), lasot un uzzinot, ka viņa pirmo grāmatu izdevusi, būdama pusaudze. Ja viņa 12 gadu vecumā var uzrakstīt grāmatu, ko pēc tam tulko kādās divdesmit valodās, kāpēc to nevar Laura? Viņa sāka rakstīt, turklāt nevis kādu īsāku stāstu, bet uzreiz - romānu. Tajā laikā viņai vēl nebija nekādu profesionālu zināšanu par rakstniecību, nezināja, kā veidot stāstījuma kompozīciju utt. Viņas idejas pašai pēc nedēļas vairs nelikās tik svaigas, tāpēc rakstīšana sākās no jauna. Tomēr tas bija ceļš līdz pirmās, īstās grāmatas sarakstīšanai. Protams, ja nebūtu bijusi laimīga sakritība, iespējams, būtu viss iegrozījies savādāk. "Pūķa dziesmu" viņa rakstīja vairākus gadus un būtu rakstījusi vēl. Viņa uzzināja par konkursu, ko tajā gadā pirmo reizi rīkoja izdevniecība "Zvaigzne ABC". Literatūras konkurss bērnu un jauniešu grāmatām sākumā likās neaizsniedzams, ko tāds skuķis no skolas sola var likt pretī droši vien jau zināmiem autoriem. Taču romāns jau bija tuvu beigām. Arī ģimene viņu pabakstīja, nekas briesmīgs taču nenotiks, ja piedalīsies. Tā nu viņa sasparojās, jo vēlēšanās ieraudzīt savu grāmatu bija liela. Viņa pabeidza grāmatu, salaboja, ievadīja tekstu datora. Laura raksta ar roku kladēs, tā viņai ir labāk, bet izdevniecības nav priecīgas, ja viņām iesniedz ar roku rakstītus darbus.
Lasīt tālāk...